1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma Vakara sēdē

1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim vietas, jo pulkstenis ir 15.00! Lūdzu parūpēties, lai aizvērtu durvis! Ieņemsim vietas! Lagzdiņa kungs, lūdzu, tribīnē! Jums vēl jautās 14 deputāti. Pēc pārtraukuma pirmais jautājumu uzdod deputāts Bekasovs, gatavojas deputāts Buka. Vēl ir klāt nākuši četri deputāti- tātad to pavisam ir 18.

Lūdzu, deputāt Bekasov!

M.Bekasovs: */Man ir jautājums par 5.punktu. "Pilsonība nav piešķirama personām, kas kalpo…" Es nerunāju par armiju, bet par iekšlietu dienestu. Lieta tā, kāda ir attieksme pret iekšlietu dienestu. Šis punkts ir pretrunā ar likumu par obligāto valsts dienestu, kurš paredz Latvijas iedzīvotājiem iziet obligāto valsts dienestu iekšlietu dienestā, pretrunā arī ar likumu par policiju, kurā Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir tiesības dienēt. Vai tas nozīmē, ka cilvēkam, kas nesaņems pilsonību, būs jāpamet valsts dienests un iekšlietu dienests?/

J.Lagzdiņš: Nē, nekādā gadījumā!

M.Bekasovs: */Viņi nesaņems pilsonību tāpēc, ka viņi ir dienestā… Lieta tā, ka šodien daudzi darbinieki, praktiski 50 procenti no Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem, nesaņems pilsonību, jo viņi nav pilsoņu līdz 1940.gada 17.jūnijam pēcnācēji./

J.Lagzdiņš: Es paskaidrošu, ka 6.panta 3.apakšpunkts nosaka, ka tās personas, kuras ir ieradušās Latvijā kā PSRS iekšlietu darbinieki un šeit strādāja, bet pēc demobilizēšanās no iekšlietu karaspēka ir palikušas dzīvot Latvijā, uz pilsonību pretendēt nevar. Taču tās personas, kuras ir pārgājušas darbā šajās PSRS iekšlietu iestādēs, taču pirms tam ir bijušas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji un pēc demobilizēšanās palikušas dzīvot šeit, kāpēc gan lai tām liegtu tiesības iegūt pilsonību? Nekādā gadījumā! Nekādā gadījumā!

M.Bekasovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka, gatavojas deputāts Šapovālovs.

S.Buka: */Lagzdiņa kungs! Man divi jautājumi. 2.pantā runa ir par personām, kam līdz 1940.gada 17.jūnijam bija Latvijas Republikas pilsonība. Kā es saprotu, mēs cenšamies atjaunot zināmu vēsturisku taisnīgumu, kas tika zaudēts Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas rezultātā, gatavojoties Otrajam pasaules karam. Bet kā būs ar tiem cilvēkiem, kas no šejienes aizbrauca agrāk, teiksim, uz Vāciju? Bija spiesti aizbraukt. Viņi aizbrauca pa daļai piespiedu kārtā, pa daļai brīvprātīgi, taču arī tas ir Otrā pasaules kara rezultāts. Vai nebūtu taisnīgi arī viņiem dot iespēju saņemt pilsonību, ja viņi to vēlas?/

J.Lagzdiņš: Nekādā gadījumā! Šo vācu tautības repatriantu pārcelšanās kārtību uz pastāvīgu dzīvi Vācijā 1939.gadā regulēja Latvijas un Vācijas līgums un dažādi citi savstarpēji noslēgti un parakstīti normatīvie akti. Es uzskatu, ka šīm personām nekādā gadījumā nebūtu prioritāras tiesības iegūt Latvijas Republikas pilsonību, tas ir, atjaunot Latvijas Republikas pilsonību. Šiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt Latvijas Republikas pilsoņi, tas jādara tādā pašā kārtībā, kādu nosaka 5.pants, tas ir, vispārējā kārtībā, proti, jāievēro visi noteikumi- 16 gadi, valodas prašana, atteikšanās no pilsonības, zvērests.

S.Buka: */Tas ir, attiecībā uz viņiem mēs pieļaujam netaisnīgumu, vienkārši aizveram acis un negribam redzēt, ka arī Vācijas līgums ar Latviju bija no Hitlera tāpat uzspiests, kā no otras puses ar Staļinu./

J.Lagzdiņš: Neapšaubāmi, neapšaubāmi! Šīs personas pašas izvēlējās, jo ne visi vācu tautības Latvijas iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Tā bija viņu izvēle.

S.Buka: */Paldies. Un otrais jautājums sakarā ar to pašu 5.pantu. Daudzās valstīs pilsonību principā iegūst tie cilvēki, kas ir dzimuši to teritorijā. Šeit mums vispār nav minētas tās personas, kurām Latvija ir dzimtene, pat ja viņu vecāki nav bijuši pilsoņi, vai ir jaukta ģimene, vai ir Padomju Savienības pilsoņi. Vai jums neliekas, ka šodien 5.pantā vajadzētu izdalīt atsevišķu apakšpunktu par to, ka bērni, kas dzimuši Latvijas Republikā, Latvijas teritorijā, kas pašlaik pastāvīgi šeit dzīvo kopā ar vecākiem, ir pilsoņi pat tad, ja viņu vecāki nav Latvijas Republikas pilsoņi, ja vien viņi nav pret to./

J.Lagzdiņš: Jā, redziet, 5.panta 1.apakšpunkts skan šādi: "Pilsonību var iegūt personas, kuras nodzīvojušas un bijušas pastāvīgi pierakstītas Latvijā ne mazāk par 16 gadiem." Tā faktiski ir daļēja atbilde uz jūsu jautājumu, jo praktiska jēga, pragmatiska jēga pilsonībai ir tikai tad, ja persona, sasniedzot noteiktu vecumu, var autonomi realizēt savas pilsoņa tiesības, teiksim, vēlēšanu tiesības un tikt ievēlētam. Tātad šajā gadījumā pilsonis, kurš šeit ir dzimis vecākiem, kuri nav bijuši Latvijas Republikas pilsoņi, sasniedzot 16 gadu vecumu, pases saņemšanas brīdī var izvēlēties savu pilsonību.

S.Buka: */Paldies, Lagzdiņa kungs, es sapratu. Bet vai jums neliekas, ka jūs sašaurināt pilsonības jēdzienu, tajā atstājot tikai tiesības vēlēt? Bet, ja šis bērns nokļūs ārpus Latvijas te...

If you are already a vLex customer, Access Here