1990.gada 24.jūlija sēdes stenogramma Vakara sēdē

1990.gada 24.jūlija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātus. Zālē piedalās 112 deputāti. Valdības locekļus lūdzam debatēm un apspriedēm izmantot blakus telpu. Patlaban mēs turpinām mūsu plenārsēdē izskatīt jautājumu par valdības programmu. Vārds deputātam Kiršteinam, pēc tam runās deputāts Šapovālovs. A.Kiršteins: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un valdības locekļi! Es gribu īsumā pievērst jūsu uzmanību vienai problēmai, kas šinī programmā ir vai nu apieta, vai pašreizējā situācijā nav bijis pietiekami daudz laika, lai tajā iedziļinātos, un mēs tai neesam šeit pieskārušies. Tā ir mūsu dzīvokļu celtniecības programma, varētu to arī nosaukt par mūsu dzīvokļu celtniecības nacionālo programmu. Es daudzmaz zinu situāciju Rīgā, bet es nezinu, kāda ir situācija visā Latvijā, kāda ir situācija Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, republikāniskās pakļautības pilsētās un mūsu mazapdzīvotajās pilsētās. Šajā programmā es neatrodu nekādus skaitļus, un es arī neuzskatu, ka valdības uzdevums būtu būvēt vai nodarboties tieši ar dzīvokļu celtniecību, bet šeit vajadzēja būt kaut kādiem kontrolskaitļiem, un katrā ziņā valdībai vajadzētu koordinēt šo procesu Latvijā. Mēs zinām, ka Rīgā ir vairāk nekā 75 tūkstoši ģimeņu, kas gaida dzīvokļus. Mēs zinām, ka 200 tūkstoši uzskaitē ir ģimeņu, kurās ir trīs un vairāk cilvēki, tās ir ģimenes, kurām ir ārkārtīgi maza dzīvojamā platība- seši vai septiņi kvadrātmetri komunālajos dzīvokļos. Bet, ja būtu iespējams visiem stāties rindās, kuriem ir nenormāli dzīves apstākļi, tad šis skaitlis būtu divreiz vai trīsreiz lielāks. Mēs varam tikai aptuveni minēt, ka Rīgā vismaz pusei iedzīvotāju nav normāli dzīves apstākļi, mēs varam rēķināt, ka visa Rīgas infrastruktūra var labi ja uzturēt no šiem 900 tūkstošiem vai miljona tikai kādu pusi iedzīvotāju. Varam prognozēt, ka pusmiljons cilvēku Rīgā gribētu uzlabot savus dzīves apstākļus, un man ir bail pat nosaukt tos skaitļus, kādi būtu visā Latvijas mērogā. Šajā celtniecības kompleksā mēs varam izlasīt, piemēram, tādas frāzes kā "jāievieš jauna tehnoloģija cementa ražošanā, uzceļot jaunu rūpnīcu, nepieciešams iegādāties ārvalstu iekārtas un ar tām saistītās tehnoloģijas vismaz par 200 miljoniem dolāru, cementa, kaļķa, ģipša un tā tālāk ražošanai". Kāpēc tieši 200 miljoni, bet ne 100 vai 300? Kas notiks ar šo cementu, ģipsi un visu pārējo? Kam viņš domāts? Vai mēs taisāmies būvēt dzīvokļus tuvākajos divos, piecos vai desmit gados? Vai mēs gribam uzcelt pieci tūkstoši, 50 tūkstoši vai 500 tūkstoši dzīvokļu? Es domāju, kaut kādam minimālam aprēķinam vajadzētu būt. Cik cilvēku dzīvo pagrabdzīvokļos, avārijas mājās, kopmītnēs? Šeit es atkārtoju vēlreiz- varbūt nav vajadzības pārāk sīki iedziļināties šajos skaitļos. Bet, ja valdība grib koordinēt šos procesus, tad nebūtu pārāk sarežģīti noteikt šo aptuveno cilvēku skaitu, kuriem ir ļoti nepieciešami šie dzīvokļi, un mūsu iespējas tuvākajos gados un minimālo materiālu daudzumu. Es runāju par lēto dzīvokļu celtniecību. Ja mēs zinām, cik kubikmetru, tad nav grūti izrēķināt- ja vienai ģimenei vai vienai rindu ēkai vajadzētu no 50 līdz 100 kubikmetru zāģmateriālu, tad ļoti elementāri varētu izrēķināt minimālos daudzumus, kuri būtu vajadzīgi tuvākajos gados. Kāda runa var būt par demogrāfisko vai kultūras programmu, ja mēs vispār izvairāmies risināt šīs problēmas. Manuprāt, valdībai ātrāk vai vēlāk tomēr nāksies izstrādāt šo programmu, varbūt to var izskatīt arī mūsu celtniecības komisijā. Bet kaut kādā veidā mums tomēr vajadzētu vienoties, uz kādiem principiem balstoties, mēs izstrādāsim atsevišķu dzīvokļu celtniecības programmu. Mums jāizstrādā kaut kāda iedzīvotāju izmitināšanas shēma, jo nav zināms, kur šie iedzīvotāji vispār dzīvos. Ja mēs Rīgā nevaram vēl kaut kādam pusmiljonam vai 200 tūkstošiem uzbūvēt kaut ko, kur tad mēs šos cilvēkus izmitināsim? Bez tam mums nav pat prognozēts, cik iedzīvotāju būs Latvijā tuvākajos piecos gados pēc likuma par uzturēšanās atļauju vai pilsonības likuma pieņemšanas? Vai tiks kaut kādi starprepubliku migrācijas procesi ieskaitīti? Kaut kādai prognozei acīmredzot vajadzēs būt par to, vai iedzīvotāju skaits pieaugs vai samazināsies? Cik lielā mērā dzīvokļu būvniecību finansēs, teiksim, starptautiskas organizācijas, varbūt Padomju Savienībai būs kaut kāda daļa, vai Krievijas Federācija piedalīsies šajā procesā? Mums absolūti nav izpētīta citu zemju pieredze šajā jautājumā. Ir vairākas zemes, kurām ir līdzīgas problēmas, un kā vienu es gribētu nosaukt Izraēlu, kurai ir izstrādāta ārkārtīgi pamatota un ārkārtīgi nopietna dzīvokļu celtniecības programma, kas pašreizējā situācijā aptver vairākus simtus tūkstošu cilvēku. No tās mēs varētu mācīties, kādā veidā organizēt un kā šos jautājumus risināt. Un nobeigumā es gribētu nolasīt vienu citātu no Vīnes tikšanā...

If you are already a vLex customer, Access Here